Jūs esat parādā draudzenei īstu paskaidrojumu. Trīs nedēļas klusējāt: palaidāt garām viņas zvanu, tā arī neatsaucāties, un iemesls nebija nekāds sīkums — darbā bija patiešām smags posms, par kuru jūs tiešām gribat viņai pastāstīt. Atverat saraksti un sākat rakstīt. Pirmais teikums izdodas labi. Pie trešā īkšķis uz stikla sāk krampjoties, automātiskā labošana aprij vajadzīgu vārdu, un jūs pārlasāt uzrakstīto, nevis pabeidzat domu. Pēc četrām minūtēm jums ir trīs teikumi un ziņa, kas joprojām nepasaka to tā, kā jūs domājat.
Tāpēc jūs darāt to, ko dara gandrīz visi: samierināties ar zaudējumiem. „piedod, pēdējā laikā traks darbs. mīlu, drīz piezvanīšu.” Formāli taisnība. Tikai daļiņa no tā, ko gribējāt pateikt. Viņa saņem īso versiju atvainošanās, kas bija pelnījusi garo, — nevis tāpēc, ka jums nebūtu bijis pietiekami svarīgi to uzrakstīt, bet tāpēc, ka izrakstīt to visu tālrunī bija lielāka piepūle, nekā tajā brīdī bija iespējams.
Tas notiek pastāvīgi, un ne tikai ar atvainošanos: ziņa pēc mēnešiem ilga klusuma, paskaidrojums izīrētājam, kāpēc īre kavējas divas dienas, e-pasts, kam vajadzīgs īsts konteksts, nevis trīs saraustītas rindiņas. Cilvēki nesūta šīs ziņas īsākas un sliktākas tāpēc, ka viņiem būtu mazāk ko teikt. Viņi tās sūta īsākas un sliktākas tāpēc, ka rakstīšana ar īkšķiem soda par garumu.
Patiesā ātruma atšķirība
Tā nav gribasspēka problēma. Tā ir mehānika: rakstīšana tālruņa ekrānā ir lēna salīdzinājumā ar to, cik ātri vārdi patiesībā plūst, kad runājat.
Plašs 2019. gada pētījums par ikdienas rakstīšanu mobilajās ierīcēs (Palin, Feit, Kim, Kristensson & Oulasvirta, „How do People Type on Mobile Devices?”, MobileHCI 2019, aptuveni 37 000 dalībnieku) atklāja, ka vidējais rakstīšanas ātrums skārienekrānā ir ap 36 vārdiem minūtē — parastos, reālos apstākļos, nevis labākajā gadījumā laboratorijā. Turpretī sarunvalodas ātrums pēc plaši izplatītiem aprēķiniem ir vairākkārt lielāks; runas un apraides pētījumos atkārtoti parādās skaitļi robežās no 130 līdz 150 vārdiem minūtē. Precīzi skaitļi dažādos pētījumos atšķiras, bet atšķirības apmērs ne: runāšana nav tikai nedaudz ātrāka par rakstīšanu ar īkšķiem, tā ir vairākas reizes ātrāka.
Iedomājieties šo atvainošanos aptuveni 300 vārdu garumā un izmēģiniet to abos veidos. Rakstot reālistiskā tālruņa tempā, cīnoties ar automātisko labošanu un pārlasot, tā prasa vairākas minūtes nepārtrauktas piepūles — tieši tāpēc vairums cilvēku to pamet pusceļā un tā vietā nosūta kaut ko īsāku. Pasakot skaļi, tie paši 300 vārdi aizņem mazāk nekā divarpus minūtes.
Kur diktēšana patiešām spīd
Diktēšana nav īstais rīks visam, taču ir skaidra kategorija, kurā tā uzvar bez ierunām:
-Ziņas, ko jau sacerat galvā. Ja jau zināt, ko gribat teikt, un vienīgais šķērslis ir to uzrakstīt, vienkārši pasakiet to.
-Piezīmes sev. Domas, atgādinājumi, pusizveidotas idejas — tās, kas pazūd, jo rakstīšana šķita pārāk liela piepūle par kaut ko, ko varbūt tāpat izdzēsīsiet.
-E-pasti un garāki paskaidrojumi. Viss, kam ir īsts konteksts, statusa atjauninājums, „lūk, kas notika” — īsta atbilde, nevis izvairīšanās vienā rindiņā.
-Viss, kas garāks par teikumu vai diviem. Robežpunkts nav precīzs, bet tas ir skaidrs: triju vārdu atbildi ātrāk uzrakstīt; triju teikumu atbildi parasti ne.
Kur tā neder — un tas ir normāli
Godīgi runāt par ierobežojumiem ir svarīgāk nekā izlikties, ka to nav.
-Skaļas vai publiskas vietas. Pārpildīts vilciens, trokšņaina virtuve, bārs — fona troksnis pasliktina transkribēšanas kvalitāti, un tur uzvar rakstīšana, nevis tāpēc, ka tā būtu labāka, bet tāpēc, ka balss atpazīšana nav burvestība.
-Sensitīvas sarunas. Ja negribat, lai apkārtējie dzird, ko sakāt, nesakiet to skaļi. Tā nav diktēšanas problēma, kas būtu jāatrisina, — tas vienkārši nav īstais brīdis.
-Precīzi vārdi, termini un pareizrakstība. Zāļu nosaukums, neparasts klienta uzvārds, konta numurs, kam jābūt precīzi pareizam, — runas atpazīšana ar šāda veida precizitāti joprojām klūp biežāk nekā rakstīšana. Ja jābūt pareizam līdz pēdējam burtam, rakstiet.
Nekas no tā nepadara diktēšanu neuzticamu. Tas ir rīks lielākajai daļai parastu ziņu, nevis rakstīšanas aizstājējs jebkurā situācijā.
Īstā darba plūsma: vispirms runājiet, tad sakārtojiet
Darba plūsma, kas patiešām darbojas, nav „ļaujiet AI uzrakstīt jūsu ziņu”. Tā ir: vispirms diktējiet, tad sakārtojiet.
Pasakiet ziņu tā, kā to tiešām teiktu skaļi, — nekārtīgi, ar nepareiziem sākumiem, ar kādu „ēēē”, ar teikumu, kas apstājas un sākas no jauna. Tas ir normāli. Ātri izteikt īsto versiju, neapstājoties, lai sevi labotu teikuma vidū, ir tieši tas, kāpēc runāt, nevis rakstīt.
Pēc tam palaidiet to caur sakārtošanu. Vavus Keyboard diktēšanā ir iekļauta AI sakārtošana, kas padara kodolīgāku to, ko jūs patiešām pateicāt, — izmet liekvārdus, sakārto sapinušos teikumus, nogludina paklupienus —, neizdomājot saturu, ko neteicāt, un nemainot jūsu domu. Tā nav rakstīšana jūsu vietā. Tā nepievieno argumentu, ko neizteicāt, un nemīkstina viedokli, ko paudāt. Tā joprojām ir jūsu ziņa, jūsu balss, jūsu vārdi — tikai bez „ēēē” un teikuma, kas atgriezās pats pie sevis; tādas pašas attiecības kā starp neapstrādātu balss ierakstu un tā tīru transkriptu, nevis kā starp uzvedni un AI ģenerētu eseju.
Abi soļi kopā ir tas, kas liek diktēšanai darboties īstām ziņām, ne tikai ātrām vienas rindiņas atbildēm: runājiet ātri, lai izteiktu īsto versiju, un ļaujiet sakārtošanai veikt pulēšanu, kuru, rakstot paši, jūs, visticamāk, izlaistu.
Tas darbojas arī datorā
Diktēšana nav tikai tālruņa funkcija. Vavus Keyboard datora versijā diktēšanas īsinājumtaustiņš klēpjdatorā darbojas tieši tāpat: nospiediet īsinājumtaustiņu, runājiet, un vārdi parādās tur, kur atrodas kursors, — e-pasta klientā, Slack ziņā vai dokumentā. Ja līdz šim diktēšanu izmantojāt tikai tālrunī, jo rakstīšana ar pilnu tastatūru „šķiet pietiekami laba”, tas pats aprēķins ir spēkā, tiklīdz teksts ir garāks par teikumu vai diviem.
Cik tas maksā
Vavus Keyboard maksā 14,97 USD mēnesī tīmeklī (14,99 USD Apple ierīcēs) par neierobežotu diktēšanu un tulkošanu, vai arī maksājiet tikai par patērēto ar tokeniem. Ņemot vērā, cik daudz nepabeigtu ziņu tas aizstāj, tā ir neliela ieraduma maiņa ar nesamērīgi lielu ieguvumu.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai diktēšana tālrunī tiešām ir ātrāka par rakstīšanu?
Visam, kas garāks par teikumu vai diviem, — jā, ar lielu pārsvaru. Vidējais rakstīšanas ātrums mobilajās ierīcēs reālos apstākļos ir ap 36 vārdiem minūtē (Palin et al., MobileHCI 2019), bet sarunvalodas ātrums parasti tiek lēsts kā vairākkārt lielāks. Īsas atbildes bieži ir tikpat ātri uzrakstīt; garākās ir tās, kurās diktēšana nepārprotami uzvar.
Vai AI sakārtošana pārraksta to, ko pateicu, vai tikai sakārto?
Tā sakārto, nevis pārraksta. Vavus Keyboard AI sakārtošana izmet liekvārdus, sakārto sapinušos teikumus un nogludina paklupienus tajā, ko jūs patiešām pateicāt, — tā nepievieno jaunu saturu, neizdomā argumentu, ko neizteicāt, un nemaina jūsu domu. Tā joprojām ir jūsu ziņa jūsu vārdiem.
Vai diktēšana darbojas trokšņainā vietā?
Ne uzticami. Fona troksnis pasliktina balss atpazīšanu tāpat, kā tas pasliktina telefona zvanu: jo vairāk trokšņa, jo vairāk kļūdu. Skaļā telpā vai publiskā vietā, kur tāpat negribat, lai jūs noklausās, rakstīšana joprojām ir labākā izvēle.
Vai diktēšanu varu izmantot datorā, ne tikai tālrunī?
Jā. Vavus Keyboard datora versijā diktēšanas īsinājumtaustiņš klēpjdatorā darbojas tieši tāpat: nospiežat īsinājumtaustiņu, runājat, un teksts parādās tur, kur atrodas kursors, — e-pastā, tērzēšanā vai dokumentā.
Secinājums: vairums cilvēku raksta aiz ieraduma, nevis tāpēc, ka tas tiešām būtu ātrāk. Ātrai atbildei turpiniet rakstīt — tas ir pilnīgi normāli. Bet ziņai, ko visu laiku sacerat galvā, atvainošanās, kas pelnījusi vairāk nekā vienu rindiņu, piezīmei, ko citādi nekad neuzrakstītu: pasakiet to un tad sakārtojiet. Tas ir viss process, un tas aizņem mazāk laika nekā rindkopa, ko tikko pametāt. Izmēģiniet vietnē vavusai.com.